Par mežģīnēm sauc sietveida audumu , kurš veidots no sapītiem diegiem, kuri veido ornamentu vai figūras, ziedus, lapas, zvērus, putnus un pat reālas sadzīves ainas, raksturojošas esošā vai bijušā laika notikumus. Kopējā mežģīņu auduma pazīme-dažāda izmēra caurumi starp diegiem, kuri veido rakstu. Mežģīnes tiek izmantotas apģērbā, tāpat arī telpu noformējumā, kā dekoratīvie panno, galdauti, tills, pārsegi. Mežģīnes izmanto arī sieviešu apakšveļā.

Jēdziens „mežģīnes” nozīmē trīs dažādus tehnikas veidus- izšūtas ar adatu, satītus uz spolēm, adītas uz bāriem vai ar tamboradatām. Par mežģīnēm var uzskatīt tikai divus pirmos veidus-šūtos un satītos. Trešais veids ir adīšana vai tamborēšana, tikai rupji atdarinot mežģīnes.

Līdz pat šim brīdim vēsturnieki nevar noteikt mežģīņu rašanās laiku un vietu. Kaut arī līdzīgi audumi tika atrasti ēģiptiešu apbedījumu vietās, kaut arī pilnvērtīgas mežģīnes parādījās Renesanses laikā un neskatoties uz to, ka mežģīņu veidošanas tehnika parādījās arī Tuvajos Austrumos, to attīstība tomēr sākās Eiropā.